VADĪTĀJS UN INTUĪCIJA. Intuīcija lēmumu pieņemšanā.

Pirms apmēram diviem mēnešiem klausījos Ulda Pīlēna vebināru par “Vadītāju lēmumu pieņemšanu neskaidrības apstākļos” un biju patīkami pārsteigta, ka vadītājs, kuru ļoti augsti vērtēju un cienu, uzsver, ka tad, kad esi sarežģītā situācijā un patiesi nezini kādu lēmumu vislabāk pieņemt, tad pavisam droši vari “ņemt palīgā” savu INTUĪCIJU. Aizdomājos, vai tas tiešām būtu vislabākais, ko var ieteikt šādā situācijā darīt, kaut arī pati savā darbā un dzīvē, pieņemot svarīgus lēmumus, vienmēr ieklausos savā “’iekšējā balsī”.

Kas ir INTUĪCIJA? Vārds «intuīcija» cēlies no latīņu «intueri», kas nozīmē – «ielūkoties sevī». Pirmo reizi šis vārds lietots 15. gadsimtā, bet zinātniski to sāka pētīt tikai 19. gadsimta beigās, 20. gadsimta sākumā.

Te būs daži skaidrojumi, ko atradu interneta resursos:
• Intuīcija ir apziņas rezonanse ar īstenību vai vienoto realitāti kādā tās aspektā.
• Intuīcija ir apziņas stāvoklis, kurā intelekts saņem epizodiskas saprāta ietekmes.
• Intuīcija ir stāvoklis attiecībās starp saprātu un intelektu.
• Intuīcija ir dvēseles zināšana.
• Intuīcija ir tas, ko mēs principā nevaram zināt, tomēr kaut kādā veidā zinām.
• Intuīcija ir mūsu sestā maņa.

Man personīgi vislabāk patīk pēdējais skaidrojums.

Intuīcija ir momentāns lēmums brīžos, kad trūkst informācijas, loģisku argumentu un apsvērumu. Cilvēks uzticas savai sestajai maņai, kaut arī loģiski nevar pamatot savu izvēli vai lēmumu. Intuīcija nav mistiska vai pārdabiska – tie ir cilvēka iekšējie resursi, zināšanas, pieredze, zemapziņa, kas zibenīgā ātrumā aprēķina, izskaitļo, un cilvēks pieņem lēmumu. Kāpēc tas notiek ātrāk, nekā apzināti domājot? Apziņai traucē viss kaut kas – kā būtu pareizi rīkoties, kā – nepareizi; ko domās citi; kādas būs sekas utt. Tāpēc nereti lēmums, ko pieņemam nedomājot, mēdz būt pareizais. Pastāv arī uzskats, ka intuīcija ir vienkārši jauns izsmalcināta prāta attīstības atzars.

Kreisā puslode atbild par loģisko domāšanu, par faktiem un argumentiem, tā risina matemātikas uzdevumus un palīdz mums pieņemt racionāli pamatotus lēmumus.

Savukārt labā puslode atbild par asociatīvo, tēlaino domāšanu, par radošumu un arī par intuīciju. Te rodas gleznas, dzeja un fantāzijas. Kreisās puslodes darbību un tās rezultātus gandrīz vienmēr var loģiski izstāstīt un izskaidrot, savukārt labā puslode strādā „bez vārdiem”.

Parasti cilvēkam viena puslode ir dominējošā. Ja tā ir kreisā, tad skolā labi padevās eksaktie priekšmeti – algebra, fizika, ģeogrāfija, vēsture, un tas ir vieglāk operēt ar skaitļiem un konkrētiem faktiem. Ja labā puslode ir dominējošā, tad aizrāva humanitārie mācību priekšmeti un dažādas radošas, mākslinieciskas izpausmes. Šim cilvēkam vieglāk ir sajust („kā”) nevis paskaidrot („kāpēc”). Ideālā variantā abām puslodēm vajadzētu būt līdzsvarā un harmonijā, tas nozīmētu, ka cilvēks vienlīdz labi spēj operēt gan ar racionālām, gan intuitīvām lietām. Tomēr realitātē tas nav pārāk bieži.

Mēs – Rietumu civilizācija, – dzīvojam ar izteiktu kreisās puslodes dominanti. Daļēji tas balstīts vēsturē un sākās jau ar Apgaismības laikmetu, kas atnesa ļoti racionālu, prātā balstītu pasaules skatījumu. Pretēji Austrumu domāšanai, kas joprojām nav pazaudējusi garīgo dimensiju, rietumnieciskā kopš tā laika ar katru gadsimtu aizvien vairāk uzskatīja, ka ticēt vērts tikai tam, ko var izmērīt, nosvērt un izskaidrot. To veicināja arī tehnikas un tehnoloģiju attīstība.

Mūsu kreisā puslode visu zina, analizē un vērtē, taču labās puslodes milzīgais potenciāls paliek neizmantots.

Kā īsti strādā labā, iracionālā puslode? Patiesībā tikpat racionāli kā kreisā, tikai citādi. Mēs dzīvojam pasaulē, kurā viss ir savstarpēji saistīts, taču šīs cēloņsakarību saites nav viegli saskatāmas un saprotamas, katrā ziņā tas nav izdarāms tikai ar loģiku un prātu vien. Te jānāk talkā gan redzei, gan dzirdei, gan smaržu uztverei, gan emociju atmiņai un vēl daudzām lietām. Kad šī sazarotā sistēma nolasa apkārtējās pasaules informāciju, tas viss momentā tiek nosūtīts uz smadzeņu labo puslodi. Te informācija tiek apstrādāta un lūk, rezultāts gatavs.

Varētu teikt, ka labā puslode informāciju vienkārši sintezē un dod pareizo atbildi. Savukārt kreisā to analizē, tāpēc tas notiek ilgi, pakāpeniski un aizņem daudz laika. Ļoti iespējams, ka beigu beigās, risinot vienu un to pašu jautājumu, abas puslodes nonāktu pie viena un tā paša rezultāta, bet var gadīties, ka tomēr ne. Turklāt kļūdains būs tieši analītiskais ceļš – jo te argumentu ķēdītē parādās dažādas subjektīvas lietas, kas traucē analizēt situāciju, piemēram, bailes vai slinkums. Tāpēc būtu vērts mēģināt izslēgt prātu un sajust intuīcijas balsi – ko tā Jums saka.

Varētu likties, ka vajag tikai iemācīt abas smadzeņu puslodes sadarboties, un intuīcija un prāts soļos roku rokā un garantēs absolūti pareizos lēmumus. Diemžēl tas nav tik vienkārši. Proti, labā, intuitīvā pusslodze spēj itin viegli palīdzēt prāta daļai, bet kreisā, tieši otrādi, labajai tikai traucē. Kad kreisā puslode sāk runāt, labā vispār apklust, un vairs nav saklausāma. Tāpēc jāmācās ne vien trenēt savu intuitīvo daļu, bet arī, kad nepieciešams, prast atslēgt loģisko.

Pieņemts iedalīt vairākus intuīciju veidus, piemēram, sociālā intuīcija, ekonomiskā intuīcija utt. Sociālā intuīcija ir nepieciešama vairākām speciālistu kategorijām, pirmkārt, diplomātiem un ārstiem. Ekonomiskā intuīcija galvenokārt lietderīga biznesa jomā strādājošiem vadītājiem. Vairāki pētījumi liecina, ka ekonomiskā intuīcija ir visai bīstama un paļaujoties uz to var arī zaudēt. Dažkārt cilvēkiem, kas pieņem lēmumus pamatojoties tikai uz intuīciju, ir vēlme pārvērtēt savu kompetenci, bet neveiksmes gadījumā cenšas to norakstīt uz citu personu rēķina vai neatkarīgu apstākļu sakritību, kā rezultātā gūst
zaudējumus.

Uzņēmumu darba rezultāti lielā mērā ir atkarīgi no vadītāju spējas pieņemt pareizus lēmumus. Bieži lēmumi, kas pieņemti situācijās, kad nav ne laika, ne pietiekamas informācijas, izrādās vislabākie. Lai izvairītos no nepareiziem intuitīviem ekonomiskiem lēmumiem, vispirms jāapzina situācija, jānosaka tās bīstamība.

Biznesā intuīcija bieži palīdz novērtēt negatīvos riskus (ražošanas, finanšu, investīciju, tirgus, institucionālos), kuru iespējamība ir apzināta, izmantojot riska apzināšanas kvantitatīvās un kvalitatīvās metodes, piemēram – SWOT, PEST, Išikava diagrammu u.c., vai arī izvēlēties un izmantot nepieciešamos, iespējami labvēlīgos riskus turpmākai darbībai.

Intuīcija var negatīvi ietekmēt ne tikai investīciju jomu, bet arī personāla vadību. Dažkārt personāla speciālisti uzrāda nevajadzīgu pārliecību par savām spējām prognozēt pretendenta iespējamos panākumus un atbilstību amatam. Nenoliedzami, ka atsevišķi cilvēki spēj visai prasmīgi izvērtēt citu emocijas – bailes, laimi, izbrīnu, arī melus

Ievērojamais Mičigānas universitātes psiholoģijas profesors Dēvids Maijers, grāmatas “Intuīcija” autors, devis padomu par “sesto prātu”. Viena no galvenajām grāmatas idejām ir parādīt, ka intuīcija ir bīstams un nenoteikts instruments, kas nemākulīgi izmantots, var nest materiālu un morālu ļaunumu. Profesors uzskata, ka dažkārt intuīcija nostrādā pareizi. Piemēram, daudzi cilvēki intuitīvi noprot citu domas, vērojot sarunas partnera sejas izteiksmi. Bet intuitīvi prognozēt futbola spēles iznākumu izdodas tikai dažiem.

Profesors savā grāmatā raksturojis ekonomiskās intuīcijas anomālijas. Pirmkārt, pamatojoties uz intuīciju bieži vien ātri pieņem lēmumus – dažkārt gudrus, bet citu reizi muļķīgus un nenoteiktus. Ir vairāki piemēri, kad ekonomiskā intuīcija ir pretrunā ar loģiku. Bieži cilvēki cenšas neuztvert sava prāta sūtīto ziņu un noliedz, ka atsevišķi faktori viņus var ietekmēt. Ne vienmēr viegli izprast nākotni un noteikt kas notiks pēc gada, ja zaudēs darbu, izjuks ģimene utt. Viņš uzsver, pieņemot nopietnus lēmumus, nedrīkst paļauties tikai uz sesto prātu, īpaši ja ir neliela pieredze. Intuīcija nav panācēja un nav uzskatāma par būtisku panākumu atslēgu

• SIA “Arčers” izpilddirektore Maija Baltgalve
• SIA “Moduls Engineering” valdes loceklis Kristaps Grīniņš
• SIA “Velve” valdes priekšsēdētājs Kaspars Rokens
• Augstākā līmeņa vadītājs un Team11.pro partneris Rolands Klincis

Maija Baltgalve: “Vadītājam noteikti jāpiemīt labai intuīcijai gan attiecībā uz iespēju saredzēšanu, krīžu paredzēšanu un komunikāciju ar citiem cilvēkiem”.

Kristaps Grīniņš: “Jā, bet, manuprāt, daļa no intuīcijas sastāvdaļas ir iepriekšējā pieredze līdzīgās situācijās”.

Kaspars Rokens: “Intuīcijai ir jābūt. Ne visu var sakārtot procesos, pakļaut algoritmiem. Mākslīgais Intelekts, kuru cenšamies izmantot, lai izskaitļotu to, ko paši nespējam un ko nespēj dot intuīcija, visticamāk 100% neaizstās lēmumu pieņemšanas paradumus. Biznesā konkurētspēju notur ne tikai aprēķinos, statistikā balstīta plānošana, arī emocionālā inteliģence saziņā ar kolēģiem un padotajiem, veidojot jaunus un netestētus paņēmienus. Grūtākais ir noturēt to dabas dotu intuitīvo sajūtu “dzīvu” par spīti ar gadiem uzkrātajai pieredzei, kas spiež pieņemt “racionālus” lēmumus.”

Rolands Klincis: “Manuprāt, intuīcija nepastāv vispār. Viss ir balstīts uz iepriekšējās pieredzes un sistēmanalīzes simbiozi. Vadītājam ir jābūt plašai pieredzei un sistēmanalīzes izpratnei un spējai to pielietot”

Maija Baltgalve: “Dažreiz ir vērts ieklausīties savā intuīcijā, bet, pieejot ar veselo saprātu un balstoties arī uz savu līdzšinējo pieredzi”.

Kristaps Grīniņš: “Intuīcija ir jāpielieto kopā ar vismaz kādu papildus argumentu vai faktu. Lēmumus balstīt tikai uz  intuīcijas pamata nebūtu pareizi”

Kaspars Rokens: “Te droši vien jāmeklē līdzsvars starp analītikā balstītu, soli pa solim izsvērtu lēmumu pieņemšanu un to kreatīvo, intuitīvajā līmenī balstīto. Ticu, ka ar intuīcijas dimensiju ir lielākas izredzes attīstīt jaunas lietas biznesā, dažkārt tā var ātrāk noskaidrot, vai viens vai otrs lēmums ir bijis pareizs. Intuīcijā balstīts lēmums nes sev līdzi riskus, bet tikai tā var ieiet neizzinātajā un attīstīties, tāpēc uzskatu, ka lēmumu pieņemšanā intuīcija ir absolūti nepieciešama”.

Rolands Klincis: “Ja pieņemam situāciju, ka lēmumu pieņem tikai uz “intuīciju” balstītu – vienlīdzīgi ar spēli kazino vai piedalīšanos loterijā. Un diemžēl cilvēks parasti atceras „veiksmes” un ir nosliece neatcerēties „neveiksmes”. Ja mēs tās tiešam skaitītu – rezultāts nebūtu iepriecinošs intuīcijai”.

Maija Baltgalve: “Ir bijušas situācijas, kad faktu trūkuma dēļ jāpaļaujas tikai uz intuīciju”.

Kristaps Grīniņš: “Drīzāk nē, jo kā jau minēju iepriekš, intuīcija ir tā maņa, kas daļēji veidojas no iepriekšējas pieredzes”.

Kaspars Rokens: “Jā un samērā bieži. Biznesa konkurējošā vide neļauj gaidīt kamēr viss dati ir savākti, un riski izrēķināti, kaut kas ir jāpieņem, un kaut kam ir jānotic. Īpašs prieks, ja ar intuīciju esi iespējis vairāk, uzvarējis, izkonkurējis, vai tieši otrādi – sevi no kaut kā pasargājis (nepadodoties masu virzienam, “psihozei”)”.

Rolands Klincis: “Ir bijusi pieredze. Ir bijušas kritiskas situācijas, un jāpieņem lēmums, kad nav pietiekamu ievaddatu, ne prognozējas, kādai jābūt vēlamajai izejas vērtībai. Ikdienas darbā pielieku visas saprāta pūles, lai nepieņemtu lēmumus bez analīzes uz rezultāta prognozi. Tāpēc vienmēr īpaši nozīmīgu vietu vadītāja arsenālā ieņem risku analīze”.

Maija Baltgalve: “Vislabāk ir ieklausīties intuīcijā, kad jūti, ka ir kāda iespēja, kas nav acīm redzama, kad ir kādas “sētas durvis”, par kurām var iekļūt.”

Kristaps Grīniņš: “Personāla jautājumi un iepirkumu konkursos”.

Kaspars Rokens: “Intuīcija rada tādu kā radošuma vidi, tiek mēģināts nezināmais, sajūtas var būt eiforiskas. Te tad arī būtiski sevi līdzsvarot un neļauties tikai un vienīgi šīm sajūtām. Kaut kādam racionālam graudam ir, jābūt. Kļūdas cena, paļaujoties tikai uz intuīciju, var būt milzīga, diemžēl biežāk tā ir negatīva. Uz intuīciju ir saprātīgi paļauties, ja ir uzkrāta vairāku gadu pieredze kādā jomā, ja ir pieņemti kaut kādā mērā līdzīgi lēmumi un ja nezināmie riski ir ticami  novērtējami. Es lēmumu pieņemšanā balstos uz pieejamo informāciju, uzticamu partneru padomiem un intuīciju. Spēcīga kombinācija.”

Rolands Klincis: “Vienīgi un tikai, ja tās pamatā ir plaša pieredze un sistēmanalīzes redzējums.”

• Intuīcija ir svarīga, bet tikai uz to paļauties vienmēr nevar;
• Lielākajai daļai no vadītājiem ir pieredze, kad ir pieņemti lēmumi balstoties uz intuīciju;
• Intuīcijā ir vērts ieklausīties tad, kad ir uzkrāta pieredze un atbilde nav acīmredzama;
• Vadītājs un intuīcija ir divi kopā ejoši jēdzieni, kas spēj sistemātiski kopā darboties;
• Šajā jautājumā varētu pastāvēt diva veida vadītāji – tādi, kas bieži paļaujas uz intuīciju un vēlas to izmantot ikdienas
  lēmuma pieņemšanā, bet otri nevēlas paļauties uz intuīciju, dodot priekšrocību analīzei un loģiskiem izskaidrojumiem.

Informācijas ieguves avoti: monday.lv, philos.lv, nra.lv; izglitibasfonds.lv